Ilmāram 10 gadiņi :)

Lai jaunajā "Aļņa" lapā sākumlapa nebūtu tukša, tad kaut kas jau jāuzraksta... Ceru, ka ar laiku šeit radīsies profesionālu rakstnieku garadarbi, un šo varēs izdzēst. Mans raksts jau pēc būtības ir ļoti nopietns. Pavisam drīz paies tieši 10 gadi, kopš atgriezos mežā.

2008. gads

Pirms šī 2008. gada bija tieši 20 gadus ilga pauze, kad fiziski nedarīju neko - spaidīju datora pogas, audzēju kilogramus (tie gan īpaši neauga). Un tad... Tā bildīte ar sarkano tērpu ir mans pirmais skrējiens pēc garās pauzes Lapsās. Tērps, apavi, pieres lente un kompass izvilkti no maisiņa, kurš nebija kustināts 20 gadus. Pie krekliņa pat bija piešūts 1988. gada Magnēta numurs (to noārdīju un piespraudu jauno). Kā gāja? Vispirms jau iemācījos rīkoties ar identu. Es pirms tam biju skrējis krāsaino zīmulīšu un kompostieru ērā. Par laimi ir tāds teiciens "Meistarību jau nevar nodzert" :) Pirmajā skrējienā kļūdu nebija, bet ātrums apmēram 12 min. uz kilometru. Ko tik lēnu? Mana netrenētā "miesa" ļāva aizskriet tikai līdz 5. KP. Tālāk jau pastaigājos kā 80 gadīgs opis. Bet bildē laikam var redzēt, ka biju apmierināts bez gala... Un āķis atkal bija lūpā. Skrēju arvien biežāk. Arī ātrāk... Pēc gada kļuvu par "Alni". 2009. gadā pirmo reizi skrēju klubu stafetē. Iemācījos, ka vārds "rogainings" nav lamuvārds vai ēdiena nosaukums. Un tā nemanot esmu norikšojis 10 gadus.

2018. gads

Pagaidām vairāk nerakstīšu. Ja uznāks "mūza", paturpināšu. Jo ir jau arī daudz dažādu anekdošu, kuras radušās šo gadu laikā.

Pirmajā gadā Mārīte dienu pirms Mežciema kārtas izlika punktus. Es kaut kā "netīšām" biju izgājis tieši pa šo mežu pastaigāties. Un redzēju, kur Mārīte punktu ieliek. Bet viņa mani "pieķēra". Par sodu es nākamajā dienā tieši šo punktu noraku...

Vienā no pirmajiem gadiem atceros tādu jautru gadījumu, kad Žanītis lidoja pa distanci, punktus meklēdams. Nonāca punkta rajonā (pauguriņš, bedrīte). Un tur kā kalnu ērglis "ganās" Inguna. Žanītis jautā: "Inguna! Punktu neredzēji?". "Nē, te nav!". Žanītis turpina riņķot. Bet Inguna stāv tieši pie punkta un klusē kā Pavļiks Morozovs.

LK posms stafetē. Braucām kopā divas senioru komandas (Māra, Velta, Liene un Aļģirds, Mieriņš, es). Ģērbjamies turpat mežmalā pie liela celma. Arī Veltiņa intensīvi pārģērbjas, bet laikam jau man klātbūtne radīja kādu stresu... Un izrādās viņai pazudis viens apģērba gabals (sievietēm parasti tādi ir, vīriešiem nav). Varbūt palika pie celma? Viss atklājās vēlu vakarā. Veltiņai mugurā divi šie intīmie apģērba gabali... Tā teikt drošībai :)

Un tādu sīkumu ir daudz. Vesels stāsts ir par rogainingu Spānijā, kur Arne mani, kurš baidās no augstuma, noveda līdz stadijai, kad ar savu komandas biedru pusotru stundu nerunāju. Rezultāts bija sagaidāms - ja līdz tam visu darījām bez kļūdām, tad nekomunicējošo komandu jau pie nākamā punkta sagaidīja "raciens", kurš sportiskos rezultātus mačā vairs neļāva sasniegt.

Pēdējo nedēļu mistika saistīta ar jauno Aļņa krekliņu... Rīgas kausos forsēju grāvi. Līdz pupiem... Viss tērps bija neatpazīstamā krāsā. Nākamajā dienā skrēju Magnēta kreklā, par ko dabūju aizrādījumu no Māras un Aļģirda... Diezgan pamatoti, jo televīzijas tiešraidē "Alnis" maskējas svešā formas tērpā. Vakar (22.04.), protams, labojos. Latvijas čempionātā jāskrien kluba formā. Un kas šajā stāstā jautrākais. Tāpat kā pirmajā skrējienā ar jauno kreklu, arī vakar noskrēju absolūti bez kļūdām (6. vieta M50 grupā ir laba vieta - vismaz man tā liekas). Bet atkal purvā. Un tieši tikpat dziļi, kā pirms nedēļas. Labi, ka ūdens tīrāks, un bildē tā šmuce nav redzama. Vai tā ir likumsakarība? Vai mani gaida - GRIBI SKRIET BEZ KĻŪDĀM, SKRIEN JAUNAJĀ KLUBA KREKLĀ, BET AR GARANTIJU BŪS JĀPELD?